Es neesmu viss, kas vēlos būt

1968. gads, Čehoslovākija. 16 gadus vecā Libuše Jarcovjakova ar īsiem matiem un melnbaltu analogo kameru dzīvo represīvās “normalizācijas” laikā pēc Prāgas pavasara. Viņu neuzņem mākslas skolā, jo neatbilstot strādnieku šķiras standartam, kā rezultātā viņa sadraudzējas ar izstumtajiem: tipogrāfijas strādniekiem, romu kopienu, vjetnamiešu migrantiem un pavada laiku T-klubā — Prāgas pagrīdes bārā, kur pulcējas kvīru kopienas pārstāvji. Cenšoties izprast savu identitāti, viņa dokumentē apkārtējo pasauli ar fotogrāfijām un dienasgrāmatām, iemūžinot ceļu no Čehoslovākijas līdz Berlīnei un Tokijai. Filma vēsta par mākslu kā brīvības telpu, ko Libuše atklāj savos attēlos un piezīmēs.