Velna pirts

Austrija, 1750. gads. Zivju dīķī atspīd mākoņainas debesis. Blīvs, tumšs mežs apslāpē saules gaismu. Pakalna virsotnē redzams pakārtas sievietes līķis – kā pamācība, brīdinājums, priekšnojauta? Līķi uzlūko dziļi reliģiozā un jūtīgā Agnese – ar līdzjūtību, bet arī ar ilgām. Viņa jūtas kā svešiniece sava nesen apprecētā vīra Volfa pasaulē. Tā ir vienaldzīga un auksta pasaule, kas sastāv no smaga darba, ikdienas pienākumiem un cerībām, kas jāattaisno. Agnese arvien vairāk noslēdzas sevī. Viņas izolācija kļūst aizvien nomācošāka, bet melanholija – arvien klātesošāka. Drīz vien viņas vienīgā izeja būs neiedomājams noziegums.