Duanela kino skola
2025. GADA SEPTEMBRIS – DECEMBRIS
Piesakies neatkarīgi no priekšzināšanām
NODARBĪBAS JAUNIEŠIEM VECUMĀ NO 15 LĪDZ 18 GADIEM!
Jau septīto sezonu kinoteātrī “Kino Bize” nozares profesionāļi – kino kritiķi, režisori un pētnieki – vadīs tematiskus lekciju ciklus, kas paredzēti interesentiem neatkarīgi no priekšzināšanām.
Rudens lektorijā dalībnieki tiks iepazīstināti ar astoņām kinomākslas vēsturē nozīmīgām un stilistiski daudzveidīgām filmām, kuras pārstāv dažādus laikmetus, valodas un kinematogrāfiskās pieejas. Katras nodarbības centrā būs viena filma – to pētīsim padziļināti, analizējot gan tās estētiku, gan kultūrvēsturisko nozīmi. Programmas ietvaros būs iespēja skatīt tādus kino kanona darbus kā mēmā kino šedevrs “Ģenerālis” (Basters Kītons), britu sociālā reālisma pusaudža skatījums filmā “Kess” (Kens Loačs), franču jaunā viļņa dumpinieciskā “Līdz pēdējam elpas vilcienam” (Žans Liks Godārs), kā arī Alfreda Hičkoka spriedzes un vuārisma pētījums filmā “Logs uz sētu”. Lektorijs iekļaus arī Žaka Tatī satīrisko skatījumu uz moderno pilsētvidi, Ingmara Bergmana filmas, kas aplūko pasauli bērna acīm, klasisku nozieguma filmu un Latvijas kino piemēru – unikālo un simboliem bagāto filmu “Ābols upē” (Aivars Freimanis).
Pasniedzēji
Mūsu pasniedzēji ir profesionāli kino praktiķi, pētnieki un lektori.
-
Daniela Zacmane
Kino kritiķe un Antuāna Duanela kino skolas programmas vadītāja
-
Adriāna Roze
Kino režisore un publiciste
-
Dārta Ceriņa
Kino kritiķe, lektore un pētniece
Nodarbību plāns jauniešiem
"Līdz pēdējam elpas vilcienam" ir franču Jaunā viļņa ikona, kas radikāli mainīja kino valodu ar savu improvizēto stilu, eliptisko montāžu un dumpīgo garu. Filma seko maznozīmīgam noziedzniekam Mišelam, kurš pēc policista nošaušanas bēg cauri Parīzes ielām, sapņojot par aizbēgšanu uz Itāliju kopā ar amerikāņu studenti Patrīciju. Godārs nojauc klasiskā kino robežas, atsakoties no tradicionālās naratīva struktūras un veidojot filmu kā brīvu, brīžiem huligānisku refleksiju par jaunību, brīvību un neizbēgamu bojāeju. Ar humoru, ironiju un atsaucēm uz kino vēsturi, filma vienlaikus ir gan mīlestības vēstule Holivudai, gan ironisks sveiciens modernitātei.
Džeimsa Stjuarta tēlotam Džefrīsam ir iemesls kļūt par “lūriķi” – viņš ir salauzis kāju un uz laiku piesiets ratiņkrēslam, un tādā reizē ir dabīgi kļūt vērīgākam pret apkārt notiekošo. Arī skatītājs notikumus redz ar fotogrāfa acīm (un binokli), kas tikai sakāpina Hičkoka meistarīgi radīto un lēnām kāpināto spriedzi. Bez tā, kas tālāk notiks ar Džefrīsa mīļoto drosmīgo Līzu (lomā Greisa Kelija), visinteresantākais jautājums, skatoties šo filmu, ir par pašu skatīšanos. Savā ziņā jau mēs, skatītāji, iepretim ekrānam atrodamies līdzīgi bezspēcīgā situācijā kā šis pasīvais, taču ieinteresētais varonis, vērojot dzīvi dažādās tās izpausmēs pretējos logos.
Mēmā kino komēdija “Ģenerālis” ir viens no spožākajiem aktiera un režisora Bastera Kītona darbiem. Režisors Orsons Velss filmu nosaucis par “visu laiku izcilāko komēdiju, izcilāko Pilsoņu kara filmu, un iespējams, visu laiku izcilāko filmu”. Basters Kītons, bieži vien dēvēts par cilvēku, kurš nekad nesmaida, filmā “Ģenerālis” atveido Džoniju Greju, konfederātu dzelzceļa inženieri, kurš, par spīti dzīvības briesmām, dodas atgūtu spiegu nolaupīto vilcienu un glābt savu mīļoto. Filma “Ģenerālis” ir kino vēstures meistardarbs, pateicoties Kītona smalkajam komiķa talantam, akrobātiskajai graciozitātei, izaicinot fizikas likumus, kā arī atjautīgi izvēlētajām kameras pozīcijām un plūdainajai montāžai. Skatītājs empātiski smejas kopā ar Kītonu un ne vienmēr pamana filmas tehnisko un radošo komplicētību.
Sociālā kino tradīcijas klasiķa Kena Louča drāma “Kess” ir viena no būtiskākajām 20. gadsimta otrās puses britu filmām, humānā pilnbriedā vēstot par agrā vecumā veiktajām izvēlēm, kas nosaka turpmāko dzīvi. “Kess” sižeta līnija seko darba šķiras zēnam vārdā Billijs – savu brīvo laiku pusaudzis pavada laukos Jorkšīrā, kopjot un apmācot savu piekūnu. Louča otrā pilnmetrāžas filma darbojas vairākos vēstījuma līmeņos - gan kā britu tā laika izglītības atspulgs,, gan arī kā sociālās un ekonomiskās nevienlīdzības kritika. Pats Loučs apgalvojis, ka visas viņa filmas ir par kapitālisma sistēmas pabērniem un atstumtajiem – tuvplāni tam, kā reālpolitika ietekmē mūsu visu eksistenci un nosaka izvēļu iespējas.
Nedienas piemeklējušas Žaka Tatī vērienīgās filmas uzņemšanu – it kā nepietiktu ar nemitīgo cīņu ar filmas izmaksām, vējš sagāzis arī uzbūvētās pilsētiņas butaforijas. Lai vai kā, mums ir Tatī vērienīgākā filma ar Īlo kungu, kura klātbūtnē (un ir taču tādi cilvēki) viss kļūst interesants. Sakombinējot mēmā kino tradīcijas ar skaņas kino smalkajām niansēm, novērošanas spējas ar cilvēkmīlestību, režisors ir radījis filmu par moderno, atspulgiem pilno pasauli, kura parādi sevi kā bezgala komisku, atstājot izvēli – iederēties tajā vai nē. Jebkurā gadījumā paliek arī iespēja uz to skatīties un par to smaidot domāt atkal un atkal.
Aivara Freimaņa savulaik novatoriskais aktierkino darbs uzņemts ar dokumentālā kino paņēmieniem, fiksējot mainīgās, zūdošās un modernizētās pilsētas aprises 70. gadu sākuma Rīgā – sākotnējā iecere bijusi veidot filmu par Daugavas salām un tās cilvēku ikdienu. Unikāls hronizējošās, poētiskās un publicistiskās dokumentālās un aktierfilmu tradīcijas vijums Latvijas kino vēsturē. Šajā darbā satiekas divi jauni aktieri – Akvelīna Līvmane un Ivars Kalniņš –, kuru atveidoto Anitas un Jankas attiecību liricisms rit kopsolī ar pilsētu, mainīgo Zaķusalu un Ķengaragu. Filma vienlaikus teicami raksturo dažāda tipa “ainavas”: gan jaunās paaudzes pasaules izjūtu un piederību, gan 70. gadu sākuma poētiskā dokumentālā kino metaforisko ietilpību, gan arī Rīgas urbāno – šobrīd zināmo, tobrīd tapšanā esošo – ainavismu.
Žans Pjērs Melvils ar filmu Samurajs (1967) izveidojis vienu no elegantākajiem un vizuāli izsmalcinātākajiem noziedzības kino paraugiem, kurā krustojas amerikāņu noir, japāņu estētika un franču aukstasinīgums. Filmas centrā – slepkava Džefs Kostello, kuru atveido Alēns Delons, iemiesojot stilu, klusumu un vienaldzības masku, kas slēpj iekšēju spriedzi. Melvila skatījumā nozieguma pasaule ir ne tikai drūma, bet arī morāli niansēta, un filma kļūst par meditatīvu pētījumu par vientulību, goda kodeksu un izzušanas skaistumu.
Šī drāma tika iecerēta kā zviedru kino un teātra režisora Ingmara Bergmana pēdējā filma, kas veidota kā autobiogrāfiska atmiņa un ironisks mūža kopsavilkums vairākos cēlienos. Tās atskaites punkts ir kopīgas saimes – augstākās vidusšķiras Ekdālu ģimenes – sanākšana Ziemassvētku vakarā 20. gadsimta sākumā zviedru pilsētā Upsalā. Vakars pārtop par sociālu izrādi. Ar šo fasādi kontrastē māsas Fanijas un brāļa Aleksandra skumjas, bērniem meklējot patvērumu, tiešā nozīmē eskeipismu pašradītos stāstos un izspēlētās teātra ainiņās. Ar 4 Amerikas Kinoakadēmijas balvām godalgotā filma “Fanija un Aleksandrs” ir Bergmana tonāli un emocionāli siltākā filma – tajā caur bērnu tēliem tiek risināta jauna cilvēka psiholoģija un pakāpeniska sevis apzināšanās. Nemainīgi līdzās arī izdoma kā cilvēka skaistākais slēpnis, kuru pārdroši rada fantāzija un iztēle.
Abonementa cena uz visām nodarbībām jauniešiem ir 100,00 Eur. Iepriekšējo ciklu dalībniekiem: 80,00 Eur.
Aicinām pieteikties neatkarīgi no to priekšzināšanām.
Pieteikties kino skolai iespējams līdz 9. septembrim. Vietu skaits ierobežots.