Mīlestība, kas paliek

Vai šķiršanās var būt arī viegla? Un vai, tai izejot cauri, mīlestību ir iespējams saglabāt?

Reiz vizuālā māksliniece Anna un zvejnieks Magnuss bija neprātīgi iemīlējies vidusskolas pāris – viņi drīz apprecējās, sagaidīja savu pirmdzimto Idu, vēlāk arī abus puikas. Pēc divdesmit gadiem viņu attiecībās iestājies atsalums un nespēja ieraudzīt otra vajadzības, un nu viņi šķiras. Apātija un skumjas mijas ar gaišo atmiņu starojumu – viņu atvadas pierakstītas uz ūdens, sauszemes, pie vistu kūtiņas, bērnu čalās un uz putnubiedēkļa, kam dots Žannas d’Arkas vārds. Tā virzienā lido bultas, bet to nenosauksi par Amora raidījumiem.

Islandes ainavu ieskautas šķiršanās pēcskaņu kaleidoskopiskās ainiņas, tajās meklējot jauno kopābūšanas sajūtu: kādam svinot brīvību, kādam iepazīstot vientulību. Paulmasons ir radījis dziļi personisku darbu, aktualizējot jautājumu par mākslas un realitātes, iztēles un realitātes, kā arī mākslas un ikdienas nošķīrumu.